Vadoties pēc Pravieša (NC) ieteikumiem, un iepriekšējās zaptes vārīšaNas pieredzes, metos no kaltēšanas pārpalikušos ābolus savārīt zaptē. Tiesa, spēcīgi modificēju visas līdzšinējās receptes un šenu stāsts.
Kādas dažas dienas jau leckapī nomētājušies satīrīti un sagriesti bumbieri un āboli - kāds litrs, neprasiet proporcijas vai šķirnes. Bēru MM, Cup - krūze ta fig viņ zin? - (TT Kapu) brūnā cukura, miza un sula no viena citrona, un kaut kur procesa vidū atčohnīju un piebēru tēj.kar. kanēli. Šļuku ūdens apakšā un slēdzam programmu iekšā. Un te nu sākas pigori - atšķirībā no mellenēm un persikiem, ābols ir ciets un MM lāpstiņas ritmiskās griešanās ietekmē lēkā pa spainīti ka nu tikai! Uzreiz jau bija čujs, ka labi nebūs un ka nāksies pusceļā izštepselēt un tīrīt laukā. Pagaidīju, kad beigsies kulšanas cikls (Nenorm laimīgā kārtā BDM tika izlēmis diendusēt pusotru stundu - abzolūts rekords), tīrīju laukā un liku atpakaļ spainītī, lai atsāktu ar vārīšanas ciklu. Tiem, kas nezina manu agregātu, varu palielīties, ka man ir vot šitik glauni: izštepselēts tas saglabā atmiņā uz kaut tur kādām minūtēm to vietu, kur cikls pārtraukts. Respektīvi, izštepselējam, iztīram, štepselējam atpakaļ iekšā, un atsākam, kur pārtraucām. Tikai šoreiz izsecināju, ka tomēr pārvārījies jau bija drusku par daudz pāri, un tik rūpīgi iztīrīt nav iespējams. Dūmi un smaka pa visu māju, tā kā nolēmu visu borģeli nest laukā. Bet - ak, nelaime - kaut kā pie otrreizējas izštepselēšanas MM restartējās. Nu, neko, ļāvu, lai izkuļ atkal, un nolēmu procesu atkārtot ottreiz. Tikai tagad BDM jau pamodies, brēca pēc paikas utt un kamēr to visu noridāju, process jau bija reāli aizgājis karsēšanā, labi tik, ka pagalmā. Tie, kas mēs bērnībā gājām kolhoza talkās (principā to par talku dēvēt ir aplami, jo talka pēc savas būtības ir labprātīga palīdzēšana, kurpretī mums neviens piekrišanu neprasīja), sapratīs smaķeli - ugunskurā apgrauzdētu ābolīti ar apdegušu mizu, vāji siltu mīkstumu un jēgu ta nekādu. Nahren bojājām ābolus "cepjot", neprasiet man.
Nu, tātad, atkārtojam tīrīšanas procesu vēlreiz, paralēli cīnoties ar suni un kaķi. Raugi, lai, MM ārā nesot - viens lai neskrien laukā (vēlaizvien gaidu ieteikumus, kā efektīvi atriebties kaimiņiem), otrs lai neskrien iekšā un nenokož uz grīdas gulošam BDM galvu - un štepselējam atkal iekšā. Bet - ak tavu neražu! - ķēpāšanās aizņēmusi tik daudz laika, ka MM atkal restartējusies (dievinu šo anglicismu), un principā varētu ķeskāties atkal trešo reizi.
Es ir diezgan neatlaidīgs cilvēks pēc savas būtības - no maniem rokdrabiem par to varat pārliecināties, un kaut vai no tā, ka 35 gadu vecumā BDM dzedmdēju - cita jau sen būtu plinti krūmos metusi. Bet nu šitam procesam cauri iet VĒREIZ negrasījos, salēju normālā katliņā un uz normālas plīts kādu stundu pavārīju. Ar cerību un domiņu, ka kad āboli, izjukuši un nedraud basketbola efekts, lejam atpakaļ MM uz kārtīgu sakulšanu, lai zaptītte iegūst spīdumu un maigumu.
Pēc apmēram stundu ilgas čakarēšanās ap katliņu - ticiet man, kad būsiet izmēģinājušas zaptes vārīšanu MM, visa tā diršanās ar mūžīgu uzmanīšanu, apmaisīšanu, piedegšanu - ar arhaiskām mātes metonēm vairs neoperēsiet. Nu, labi, ja nu vienīgi vešas katla daudzums jāsavāra. Tātad, pēc apmēram stundu ilgas čakarēšanās sapratu, ka tie āboļi nemūžam neizšķīdīs - vai nu viņiem no dzimšanas daba tāda, vai arī pārāk apvītuši jau bija. Lēju blenderī ( lai man piedod Dievsētas tantes par šī vārda lietošanu - tieši par to viņas tur pagāšreiz šausminājās, bet normālu alternatīvu saukšanai
nepiedāvāja), atkal MM iekšā, ciklu no jauna, un skatam, kas sanāks!
Rezultātis ((c) Spāņu val. skolotājs Torres) - kakaina paskata pļura ar visnotaļ saldu garšu. Īsti nezinu pielietojumu. Varētu pasniegt kopā ar karbonādēm - te mums tajā smirdošajā Amerikā ( (c) M. Saule) tā dara. Oficiāli varu atzīties, nebija čakara vērts.
